SALACA

2005.g. 1.- 4.jūlijam skaitliski vislielākais brauciens ar kanoe laivām pa Salacas upi visā tās garumā. Braucienā piedalījās: Artis Līviņš (trenerīC), Ilze Līviņa, Madara Gudre (Made), Jānis Vintēns (Ilmārs2), Ilona Gavrilova, Mārtiņš Neļķe, Armands Tīlens, Armands Azis, Mārtiņš Zuntners, Artūrs Stangainis, Haralds Ozoliņš, Gundega Vilkaste, Igors Jermolajevs, Dāvis Varslavs, Artūrs Jakuševs un Andrejs Liepiņš. Šis bija vislabākais un brīnišķīgākais brauciens četru dienu garumā, arī laiks visu laiku bija saulains un jauks. Labs bija pēdējais vakars pie Mērniekiem, kur atpūtniekiem ir ierīkota ļoti laba apmetnes vieta. Pēdējā dienā dreifējām pa Salacu un saāķējoties kopā spēlējām volejbolu, tas bija COOL. Šajā braucienā nonācām pie atziņas, ja tu netusē kopā ar citiem, tad tev ir Lielas problēmas ar aizmigšanu. Braucot mājup atklājām, ka arī mūsu KARATISTU vidū ir īsteni LATVIEŠI (dziedātāju tauta), līdz pat Limbažiem skanēja kopkoris ar populāriem dziesmu tekstiem aurojošā skaļumā. Labi, ka šoferīts izturēja mūsu aurošanu un aizveda mūs līdz Valmierai.

UNGĀRIJA

6.07. –14.07.2005

jeb cik daudz es no šā brauciena atceros.

 

Atceros brīdi, kad bijām nonākuši jau gandrīz Valmierā, treneris (kas brauciena laikā pildīja brauciena vadītāja pienākumus) teica: „ no visiem gaidu rakstisku brauciena atskaiti – iespaidus, atmiņas”. Tā nu ir pienākusi nākamā vasara, un tikai tagad es rakstu šo pārspriedumu.

Atceros, ka, kad man pastāstīja par šo iespēju braukt uz Ungāriju, es uzreiz nospriedu par to, ka nekad tik tālu uz dienvidu pusi nebiju bijis, vecākiem šo braucienu noformulēju kā dāvanu par pamatskolas pabeigšanu.

Kad runāju ar citiem par šo braucienu, man teica, ka par tādu cenu kā šim braucienam varētu aizbraukt vēl tālāk, un ka tūrisma aģentūras par Ungārijas braucienu prasa daudz mazāku samaksu. Tagad gan es varu apgalvot un teikt tiem citiem, ka neviena tūrisma firma, aģentūra man nesagādās to, kas man bija tur – kompānija, tusiņš, burziņš. Braucot kopā ar aģentūru, nekad nevar zināt ar kādiem uz nerviem krītošiem tipiem var sanākt sēdēt kopā (tas ir no manu paziņu pieredzes). Bet šeit viss bija skaidrs. Par to vien ir vērts maksāt.

No Ungārijas vislabāk atmiņā ir palikusi divu dienu atpūta pie Balatona ezera. Tā man patika vislabāk. Laiks bija perfekts – ne par aukstu, ne par siltu (tajā laikā Latvijā karstums bija neizturams un daudz lielāks nekā Ungārijā). Ūdens ezerā patiesībā nebija ne uz matu siltāks kā Latvijā, bet kuru gan tas uztrauca, jo nevienam nerūpēja tas, kas notika ezerā, bet gan tas, kas krastā. Jautrība tur gāja vaļa gandrīz vai 24 h diennaktī. Apskatījām vīna kalnu, kura vietā es gan biju gaidījis vīna pagrabu. Bet kuram gan gribas sēdēt pagrabā, ja var sēdēt saulītē. Tur arī iegādājos pāris vīna pudeles, no kurām gan es pēc tam neko nedabūju nogaršot, jo visas tika izdāvinātas. Pie Balatona ezera arī pirmoreiz uz savas ādas izjutu to, kas ir vācu tūristi. Tās notika ungāru slaveno zirgu priekšnesuma laikā. Biju dzirdējis, ka viņus nekur nemīl, nezināju gan kāpēc. Tagad zinu. Viņi man arī mūžam paliks atmiņā. Vismaz bija kāds akšons, kas padarīja visu braucienu vēl interesantāku. Pie Balatona ezera iepazināmies un sadzīrojām ar daudziem vietējiem. Atceros, ka viens no viņiem arī bija karatists.

Pēc tam sekoja divu dienu galvaspilsētas vizīte, un tad sāka līt, bet pat tas vairs nespēja sabojāt manu labo garastāvokli, pret lietu man nebija nekas pretī. Nekas, ka salijām. Tam, ka Budapešta ir skaista pilsēta, piekrita visi. Vēl joprojām atceros daudzos tiltus, un skatu no Budapeštas augstākā punkta pie kaut kādām, statujām (laikam brīvības statuja). Un arī Budapeštā negāja garlaicīgi. Istabiņā bijām četri vai trīs zēni , un no sākta gala mums ar to istabiņu bija problēmas. Sākumā ar slēdzeni, pēc tam sāka pludot ledusskapis, un kulminācija bija tad, kad daži cilvēki vispār iesprūda šajā istabā. Tad mēs tikām pie jaunas istabas.

Mājupceļš. Par to arī nevarēja sūdzēties. Parasti šādos ceļojumos braucot mājup ir tāda sajūta, ka visa jautrība ir beigusies un ka tūlīt būs jāatgriežas ikdienā, bet toreiz tā nebija. Atceros, ka lielu daļu ceļa pavadījām dziedot ( kurš nu dziedāja, kurš klausījās, vai centās paciest dziedāšanu). Bet bija labi. Liekas, ka lielāko daļu nakts vai divu nemaz negulēju, tā kārtīgi aizmigu tikai, kad iebraucām Latvijā, attapos, kad jau bijām gandrīz galā.

To kā mums gāja Ungārijā un ceļā uz to, manuprāt, es nekad nespēšu aizmirst. To neļaus arī daudzās fotogrāfijas, kas savāktas no tiem kam līdzi bija fotoaparāti. Man liekas, ka pat vēl nelielu daļu to neesmu dabūjis. Esmu pārliecināts, ka tie bija vieni no jaukākajiem brīžiem manā dzīvē. Patiesībā varēja teikt, ka labāk nevar būt. Varētu būt, ka nekad vairs neizdosies tik labs brauciens, un arī tie, kas tikai vēl tiks piedzīvoti, vienmēr tiks salīdzināti ar Ungārijas braucienu. Nāksies teikt: „ jā bija labi, bet ar Ungāriju ne salīdzināt nevar”. Par to es esmu drošs.

                           Autors: Rihards Sīpols/Taurentiņš

                                                          2006.gada maijs

P.S. Šajā braucienā ieguvu jaunu vārdu “taurentiņš”, jo nespēju būt vienā vietā ilgi, bet arī citur neaizkavējos, vienmēr atgriezos. Vārdu sakot man bija super labi un citiem jautri. Ha!