2008.gada laivu brauciens pilnībā atšķīrās no jebkura cita kopš 2003.gada, kad tika aizsākta šī „TĪĢERU” laivošanas tradīcija. Tā kā Vidzemes upes, kā arī Kurzemes Abava un Venta jau bija izbaudītas, nācās meklēt kaut ko citu. Gribējās mazliet ekstrēma, mazliet nepieradinātas dabas, līdz ar ko acis metām Latgales virzienā. Braucot ar pirkstu pa karti, ieraudzījām nelielo Dubnu. Nu vispār jau nosaukums vien daudz ko izsaka par šo upi, bet, tā kā maršruts iekļāva arī 11 ezerus, izlēmām, ka nekas pārāk traks jau nevarētu būt.

Laivotāju sabiedrība 15 cilvēku sastāvā kopā sanāca iepriekšējā vakarā pirms brauciena, uzspēlējām „kartupeļus”, zoli un visādi citādi sagatavojāmies braucienam. Brīnumainā kārtā Māra pat bija sadabūjusi lielo zupas katlu (šim faktam lūdzams pievērst uzmanību, jo pie tā vēl atgriezīsimies), kas kopumā liecināja par brauciena izdošanos.

Nākamais rīts sākās ar 4 stundu braucienu no Valmieras līdz Drīdža ezeram. Nē, nu braucienam jau vispār bija jābūt īsākam, bet tā kā šoferītis bija no tiem, kas īsti neorientējas ne līdzi paņemtajā kartē, ne apkārtējā vidē, paguvām aizbraukt līdz pierobežas zonai Krāslavā (labi ka pasu kontrole nenotika). Kad nu vairāk vai mazāk veiksmīgi atradām starta punktu pie Drīdža ezera, bijām nopeldējušies, sadalījuši airus un laivas, konstatējuši, ka solītās Dubnas kartes vietā mums piešķirts aptuvens zīmējums pēc principa „nu uz to pusi jau ir”, varējām sākt airēt. Sākums ideāls – saulīte, visdziļākais Latvijas ezers un doma par Dubnu, kurā tūlīt, tūlīt jānonāk.

Un tad sākās…Kā jau lasījāt, karte, kas bija mūsu rīcībā, visai skopi informēja par to, kur tad īsti Dubna meklējama, neskatoties uz ko, izeju no pirmā ezera atradām samērā veiksmīgi. Vienīgi negribējās ticēt, ka tas nabadzīgais grāvītis patiesi ir upe, pa ko tuvākās 4 dienas airēsim. Realitāte izrādījās vēl skarbāka – mazais grāvītis bija ne tikai šaurs un sekls, bet arī pilns ar kritušiem un bebru nograuztiem kokiem. Būtībā 4 dienas Dubnā pagāja upes attīrīšanas darbos. Varbūt pat vajadzēja apdomāt rēķina izrakstīšanu vietējiem pagastiem? Ja kāds būtu aizmirsis paķert airi, tad to varētu manīt tikai iebraucot ezeros, visādi citādi airi tikai lieki traucēja darba procesu, ko varētu raksturot ar vārdiem – stum, velc, kačā, cel, zāģē, cērt, bet nekādā gadījumā Neairē. Jā, jā – pirmo reizi laivu braucienā atskanēja nevis ierastais „airē, ....”, bet „velc, ....”!!! Laivas tika celtas pāri divus metrus augstiem koku sanesumiem, vilktas pa spraudziņu zem kokiem un bija pat vieta, kur sapratām, ka vienkāršāk ir izvilkt laivas no upes un aizstiept tās pār pļavu – tā teikt pa taisno, jo bebru krāvumi un upes līkloči viennozīmīgi norādīja uz to, ka mēģināšana izlauzties caur tiem aizņems vairākas stundas.

                Neaizmirstami šajā laivu braucienā, protams, bija arī HESi – kas gan varbūt labāks kā pēc nepārtrauktas cīņas ar bebru arhitektūru, ieraudzīt savā priekšā kārtējo HESu vai dambi, kuram laivas jānes krietnu gabalu apkārt. Vēl neaizmirstamāk – airēt no ezera pļavā, cerot, ka tieši šajā vietā no ezera iztek Dubna. Bija reizes, kad uzminējām, bija arī tādas, kad airēšana apstājās pilnīgā sauszemē un nācās ieslēgt atpakaļgaitu. Kopējo Latgales romantiku spilgtāku padarīja brīdis, kad laivojot pa grāvi, savā priekšā ieraudzījām govi, kuru saimnieks atvedis padzirdīt. Jāatzīst, ka izbrīns par šādu tikšanos vēl lielāks nekā mums bija gan saimniekam, gan govij.

                Un tagad par apmetnēm. Domāju, ka apķērīgākie lasītāji jau saprata – uz Dubnas tādu nav! Ja esi atradis vietu, kur upmalas brikšņi ir pārvarami un ir atrodams pleķītis zemes telts uzsliešanai, tev ir paveicies. Ja nē, nu tad cel telti brikšņos un nesūdzies! Jau pirmajā apmetnes vietā sapratām – fakts, ka Māra ir sadabūjusi „lielo zupas katlu”, vēl nenozīmē, ka būs, kur zupu vārīt. Mārai taču neviens nepateica, ka katls ir jāņem līdzi laivu braucienā, nevis jāatstāj garāžā. Rezultātā secinājums – ūdeni uzvārīt mazās bļodiņās ir iespējams, bet priekš liela bara tas aizņem ļoti daudz laika. Vispār jau pie zupas mēs tikām. Vienīgajā apdzīvotajā vietā, kas atradās kaut cik saprātīgā attālumā no Dubnas un kurā bija pat vairāki veikali, mēs nopirkām katlu...

                Viscivilizētākajā vietā pagāja trešā nakts – pie HESa, pēdējo gabalu līdz kuram daļa sabiedrības mēroja kājām un nonāca tur ātrāk nekā tie, kas lauzās caur Dubnu. No vietējiem nopirkām malku, vēl dažas sadzīvei derīgas lietas un vakarā uzspēlējām veco labo Tīģeru atrakciju „nojauc teltis”.  Nebija nemaz slikti!

                Tā kā visiem jau bija skaidrs, ka šis būs pirmais gadījums Tīģeru laivošanas vēsturē, kad netiks sasniegts galamērķis, pēdējās dienas uzdevums bija sasniegt ceļu, pie kura iespējams piebraukt mūsu glābējtransportam. Izrādījās, ka arī tas nebija nemaz tik viegls uzdevums. Pēdējie Dubnošanas (sorr…par laivošanu to grūti tomēr nosaukt) mirkļi pagāja lietū, airējot turp atpakaļ pa ezeru un meklējot - nu kur tad te tam ezeram ir gals!?? Galu atradām citur, tikām pat pie siltas tējas un pārģērbšanās iespējas, par ko PALDIES viesu nama saimniekiem.

Bet vispār bija FORŠI !!! Kurš grib paDUBNOT vēlreiz ? …!