Kas ir "Karate"?

Vai tas ir veids, kā piekaut sliktos, sadot bietē, pa taurīti vai grudakā? Kāpēc cilvēki trenējas karate? Cik stipra ir melnā josta? Vai varbūt viss ir tieši otrādi, un karatisti ir vāji kā aktieri uz skatuves ...? Visiem šiem jautājumiem ir atbildes. Es ar karatē iepazinos pagājušā gadu tūkstoša beigās, 1999. gadā, kad kopā ar draugu (Renāru) nolēmām izmēģināt, kas tas īsti ir. Motivācija tiešām bija vienkārša: uztrenēties dot pa muti sliktajiem. Tas tobrīd bija aktuāli, tāpēc viss arī sākās. Mēģināšu Jums pāris vārdos pastāstīt, no kā sastāv Shotokan Karate, kas mani saista pie šīs cīņas mākslas un kāpēc tas viss ir tik ļoti forši :) Stāstīšu vienkārši, esmu taču baltā josta :)

Nodarbības
Karatē, kā jau visās cīņas mākslās, ir jātrenējas, un tieši treniņš ir tas, kas attīsta cilvēkā spējas "tikt galā ar citiem cilvēkiem" :). Parasti treniņi notiek vakaros (vismaz pieaugušajiem), treniņa nodarbības ilgums - 1 līdz 2 stundām. Pilnīgi pietiek, believe me :). Treniņš vienmēr sākas ar nelielu iesildīšanos un izlocīšanos, un turpinājumā seko tas, ko treneris uzskata par aktuālu šajā brīdī. Aktuāls nozīmē - ja jāgatavojas eksāmenam, tiek ņemta eksāmena viela, ja treneris grib redzēt skolniekus attīstam reakciju un ātrumu, tiek strādāts pie tā, varbūt nepieciešams "pievilkt" fizisko pusi - ak vai ... "fizuha". No personīgā viedokļa - man visvairāk patīk tā saucamais "sparings" jeb "kumite". Īstas cīņas tēlošana, tā varētu teikt. Kad treneris norāda, kādi sitieni jāveic, un grupa tos izpilda. Kā jau mēs visi zinām, Shotokan Karate ir bez kontakta karatē (light variants), tas nozīmē, ka sitieniem jābūt iezīmējošiem (vismaz teorētiski :))), tādējādi samazinot traumas līdz minimumam. Katrā ziņā tieši kumite ir rezultāts visiem pūliņiem un jostām, tieši kumite ir visreālākais sadzīves situācijas atainojums, tieši sparings ... YOI! (gatavība, uzmanība un koncentrēšanās, tulk.)

Motivācija
Ziniet, kas ir grūtākais karatē? Nē, ne jau treniņi, ne eksāmeni, ne sitieni vai sāpes, nepavisam nē. Visgrūtākais ir atrast patiesu motivāciju, kas ļautu izturēt ilgstošos treniņus vairāku gadu garumā. Lai sasniegtu melno jostu, aktīvi trenējoties, paies gadi 5-6 kā minimums. Un tagad paskaitiet, ja trenējaties vismaz 2 reizes nedēļā (arī tas ir minimums), tad jums vajadzēs sevi motivēt aiziet uz ... 1200 plus mīnus 50 nodarbībām. OMG... un ticiet man, šo tūkstošs divi simti piecdesmit nodarbību laikā notiks apmēram tūkstotis citu aktivitāšu, kur jūs tiksiet aicināts piedalīties... Tāpēc es ar lielu pārliecību saku, ka tieši motivācija trenēties ir grūtākais karatē elements. Dažas „izplatītākās” motivācijas (pēc popularitātes), ko esmu dzirdējis: iemācīties aizsargāties, sasniegt melno jostu un būt neuzvaramam, uzlabot fizisko formu, atrast hobiju, uzturēt savu garu možu, jāpamēģina, moš iepatīkas. Katra motivācija ir OK un nav pareizākas vai nepareizākas motivācijas, jo katram cilvēkam ir viņa/viņas paša dzīve ar savām problēmām, priekiem un bēdām, katram sava dzīves uztvere. Runājot par sevi, kā jau rakstīju, sāku es ar vispopulārāko motivāciju sev: aizsardzība. Taču ... ar to nepietika. Beidzu trenēties pēc pusotra gada, tā arī nevienu jostu nesasniedzis ... Protams, tam bija savi iemesli (mācības), tomēr tas tikai liecināja, ka nespēju sevi pārliecināt par karatē nepieciešamību savā dzīvē. Pašlaik, šodien, kad esmu atsācis savas Shotokan gaitas, varu droši drebēdams teikt, ka motivācija ir mainījusies, oi, kā mainījusies. No vēlēšanās labi kauties, lai aizsargātu savu degunu Bastejkalnā naktī, esmu izaudzis līdz situācijai, kad ikdienas cīņa darbā, skolā un citur (:))) prasa daudz lielāku gara stiprumu, spēju pārvarēt nogurumu, stresu, biroja telpas 8 stundas dienā, prezentāciju satraukumu, skolas eksāmenu gatavošanās drudzi un daudzas, daudzas citas ikdienas rūpes un pienākumus. Labi, labi, atzīšos, pēc smēķēšanas atmešanas pieņēmos svarā par 13kg pāris mēnešos, un, lai nepārvērstos par smuku pīrādziņu, nolēmu sevi mazliet patrenkāt. Tātad divi motivējoši faktori: stress un tonusa trūkums ikdienā un fiziskā forma. Pagaidām esmu ĻOTI apmierināts ar savu lēmumu atsākt treniņus. Un tagad saprotu, cik ļoti tā visa man trūka pagājušos 5 gadus, kamēr netrenējos. Esmu atradis savu motivāciju. REI! (cieņas izrādīšana, tulk.).

KaratēLatvijā
Neiedziļināšos šinī jautājumā, tik teikšu, ka Latvijā ir aktīvas vairākas karatē asociācijas, federācijas (karatē apvienības ar saviem treneriem, noteikumiem, daniem utt). Populārākās ir Japānas Karatē Asociācija, Tradicionālā Karatē Asociācija un vēl Pasaules Karatē Federācija (WKF). Mans treneris ir JKA asociācijas pārstāvis, attiecīgi arī mēs, viņa skolēni. Jāsaka uzreiz, karatē Latvijā vēl ir tikai bērnu autiņos, nav stipri izteiktu līderu, nav atsevišķu spēcīgu skolu, arī spēcīgu melno jostu nav daudz. REI!.

Nobeigumā
Ko es visiem Jums vēlējos pateikt ar šo rakstu? Pavisam vienkārši: vēlējos pastāstīt, ka ir tāds interesants cīņas mākslas veids, kā Shotokan Karate, vēlējos apgāzt dažu labu mītu par karatē kā tādu, vēlējos pateikt, ka treniņi, kad tu pievērsies sava ķermeņa izpratnei, centies iemācīties to pārvaldīt nedaudz vairāk kā piecelties no krēsla un aiziet pēc kafijas, ka treniņi dod ārkārtīgi spēcīgu pozitīvo lādiņu tavam prātam un emocijām, un šis enerģijas lādiņš reāli, praktiski un ļoti jūtami ietekmē tavas ikdienas gaitas sarežģītajā pasaulē. Ietekme ir tik spēcīga, ka, dienām ejot, atkal iegrimstot sadzīves rutīnā un sanaglojot sev priekšā problēmu sētu, tu sāc ilgoties pēc tā miera un nosvērtības, ko tev sniedz patiesi interesants, profesionāli novadīts treniņš. Karatē nav mācība kauties, karatē nav trenažieru zāle ... karatē ir kaut kas tāds, kas skar tavu garu, nemeditējot un nesēžot joga, vienkārši liekot pašam sev jautāt – cik es varu? Un ja es varu tik, vai es varu vairāk? Un ... ak cik neizsakāmi patīkami ir pašam sev atbildēt uz šiem jautājumiem! HAJIME! (sākt!)