Esmu ekstrēmiste, patīk darīt trakas lietas.

 

Tā par sevi saka Latvijas Kaujas Cīņu Federācijas un  Karate kluba „Tīģeri” audzēkne Ilona Gavrilova. Viņa ir neparasta meitene un tāpēc arī ļoti interesanta personība, kuru pazīstu ne tikai kā savu konkurenti kluba sacensībās, bet arī kā lielisku draudzeni, par kuru vēlos pastāstīt arī citiem. Uzaicināju viņu uz interviju, par kuru viņa bija pārsteigta, taču kā jau mēs sakām- kāpēc gan nē!

Kā Tu sevi raksturo?
Sevi raksturot ir ļoti grūti, bet pavisam noteikti varu teikt, ka esmu centīga, izpalīdzīga, labsirdīga, mērķtiecīga.
Kā izdomāji sākt nodarboties ar karatē?
Tas sākās pavisam nejauši - skolā izlasīju afišu, kur aicināja trenēties sporta karate Do. Arī pirms tam aktīvi piedalījos dažādos skolas organizētajos pulciņos. Tas bija kaut kas jauns un netradicionāls. Kāpēc gan nē!? Aizgāju un iepatikās.
 Kāds bija Tavs priekšstats par Karatē, pirms sāki ar to nodarboties pati?
Par karatē zināju tik, cik no filmām - kaušanās, dažādi cīņas paņēmieni, kas izskatījās ļoti iespaidīgi, pat nereāli. Likās, ka viss ir tik viegli. Es pārliecinājos, ka tā nemaz nav- meistarība un panākumi nāk tikai ar lielu pacietību un smagu darbu – viss nav tā, kā tas izskatās.
 Kā reaģēja Tavi vecāki, draugi par Tavu izvēli?
Man ir paveicies ar saprotošiem vecākiem, jo viņi mani atbalstīja. Draugi bija pārsteigti par sporta veida izvēli, tas viņiem nāca kā auksta duša uz galvas. Tomēr, arī viņi mani atbalsta, jo draugi tak ir un paliek draugi.
Kas Tev likās grūtākais Karatē sportā?
Sākumā bija grūti pierast pie visa neparastā. Dīvainās stājas un bļaušana, kas, noteikti, nav raksturīgi daudziem sporta veidiem. Pie tā visa esmu jau sen pieradusi, taču ja atkal ir kas interesants, kāda jauna kustība vai kombinācija, ir atkal jāpiestrādā, kas ir diezgan grūti.
Kas ir Tavs treneris?
Mans treneris ir Artis Līviņš - saprotošs, labs cilvēks, kurš uztver mūs nevis kā vienkāršus jeb kārtējos cilvēkus, kas ir atnākuši uz viņa nodarbībām, bet gan kā draugus, ar kuriem kopā ne tikai pavada treniņus, bet arī organizē dažādus pasākumus, kur varam arī izklaidēties. Tas ir mūsu TrenerīC!
Vai Tev nebija grūti pārvarēt slinkumu?
Ja es būtu padevusies un atmetusi visam ar roku, es to ļoti nožēlotu. Tomēr, esmu izturējusi un varu ar sevi lepoties, ka esmu viena no nedaudzajām meitenēm, kas piekopj šādu sporta veidu!
Kas Tev vislabāk patīk karatē?
Zinu, ka daudziem var šķist jocīgi, bet man patīk špagats (sēžu jau no 4 gadu vecuma), kā arī Katas.
Kāda atmosfēra valda treniņos?
Esam draudzīgi, kā komanda. Cenšamies viens otram pāri nedarīt. Cītīgi trenējamies, spēlējam sporta spēles, kas padara treniņus daudzveidīgākus un interesantākus. Neiestājas tā saucamais- apnikums.
Pastāsti par sacensībām?
Klubs gadā rīko 3 sacensības, braucam uz tām, kā arī braucam piedalīties uz citu klubu rīkotajām sacensībām. Sacensībās ir: dalībnieki un tiesneši, medaļas, kausi un diplomi, kā arī specbalvas no sponsoriem.
Vai notiek arī semināri? Kādi?
Braucam uz katu, kumite un tiesnešu semināriem.

Tavi labākie rezultāti, sasniegumi?
2001.g. 2.vieta kumite,
2004.g. 1.vieta kumite, 1. vieta kata
2005.g. divas 1.vietas kumite, 1.vieta kata,

2005.g. Karate cīņu kluba „TĪĢERI”  ČEMPIONE  meitenēm 15+ g.
2006.g. 1.vieta kata.
Cik ilgi jau trenējies?
Trenējos jau sešus gadus, decembrī būs septītais (3 kju).
Kas ir mainījies Tavā dzīvē pateicoties karatē?
Esmu guvusi lielāku izturību, vairāk spēka, labāku reakciju un koncentrēšanās spējas. Māku- sevi aizstāvēt. Kas, mūsdienās, ir meitenei ļoti svarīgi, jo nav noslēpums, ka noziedzība uz ielām ir un sevi vajag mācēt aizstāvēt. Kā arī, esmu ieguvusi daudz labus draugus.

Vai vari piekrist, ka vairāk laika pavadi trenējoties nekā ar saviem draugiem?
Tā tas ir, bet viņi mani saprot. Man ļoti patīk trenēties, jo esot treniņā atslēdzos no visa, nedomāju par problēmām, tās paliek tur – ārā.
Vai no kaut kā Tev ir nācies atteikties karatē dēļ?
Jā, no kāda pasākuma, diskotēkas, bet visu jau nevar dabūt reizē. Taču nav jau arī tā, ka esmu ar klapēm uz acīm, tikai sports.
Kāds ir Tavs mērķis?
Turpināt trenēties (uzturēt sevi formā), gribu būt centīgākā meitene klubā!
Kā Tu atpūties cīņu biedru lokā un ārpus treniņiem?
Rīkojam tusiņus, braucam ar laivām, kas ļauj atgūt spēkus un būt kopā ar lieliskiem cilvēkiem.
Kā Tu domā, karatē ir kļuvis par Tavu dzīvesveidu?
Jā, viennozīmīgi. Bez treniņiem ir garlaicīgi, kā jau teicu, man ļoti patīk trenēties.
Ar ko Tu savā dzīvē visvairāk lepojies?
Es lepojos ar savu dzīvi, jo es daru to, kas man patīk. Novēlu, to darīt arī citiem!
Kāda attieksme pret Tevi ir skolā, zinot, ka nodarbojies ar cīņas sportu?
Zēni domā, ka esmu baigā kausle. Tomēr tas var arī dažreiz noderēt, vismaz ir kāds respekts.
Vai ir gadījies pielietot savu cīņas mākslu ārpus treniņa?
Ja ir pārāk uzbāzīgi cilvēki, tad var iešķilt, bet labāk iztikt bez sišanas, jo tas pie laba gala nenoved.
Kā Tu domā, kāpēc jaunieši aizvien vairāk kļūst neuzņēmīgāki un neapmierināti ar dzīvi, tādejādi izrādot savu agresiju sabiedrībai?
Tāpēc, ka viņi aiz bezdarbības nezin ko lai dara. Viņi nemāk nospraust sev mērķi.
Kāpēc ir, vai nav vērts nodarboties ar karatē?
Manuprāt, ir vērts, jo tu vari iemācīties aizstāvēt sevi, kļūt stiprāks, iegūt jaunus draugus, kas ir nepieciešams mums katram.
Pastāsti par karatē kluba tradīcijām?
Katru gadu laivu brauciens, nometne, desu cepšana pie Niniera (sezonas noslēgums jūnijā), volejbola un kartupeļa spēlēšana, bez šiem pasākumiem ir grūti iedomāties mūsu klubu.
Kādām rakstura īpašībām ir jābūt sportistam? Vai Tev tādas arī piemīt?
Sportistam jābūt izturīgam, stipram, ātram, veiklam, drošam. Manuprāt, man piemīt šis īpašības, tādēļ jau arī esmu sportiste!
Kādēļ sabiedrībā valda aizspriedumi pret cīņas sportu? Kā to varētu mainīt?
Ja sabiedrība būtu vairāk informēta par cīņas sportu kā tādu, attieksme būtu pavisam savādāka. Zina tikai to, ko dzird un redz pa televizoru. Sākot trenēties- tikai tad saproti, kas ir karatē.
Kā Tu ņem līdzdalību karatē popularizēšanai?
Stāstu draugiem, paziņam par savu aizraušanos. Esmu dalījusi bukletus, izlīmējusi afišas, kas pavisam noteikti kādai sabiedrības daļai ļauj kaut nedaudz aizdomāties, ka ir arī šāds sporta un brīvā laika pavadīšanas veids.
Kā tiki līdz tam, ka vari arī pati izmēģināt savus spēkus treniņu vadīšanā?
Treneris dod iespēju vadīt treniņus. Manuprāt, es neesmu vēl gatava būt trenere, taču, kas zina…
 Salīdzini trenēšanu ar trenēšanos. Kas Tev patīk labāk?

Trenēties ir vieglāk, nekā trenēt. Trenerim vajag lielu enerģiju un pacietību, jo grūti ir saprast, kā var nesaprast.
Kā panāc, ka Tevi respektē?
Lieku daudz pumpēties, spēka vingrinājumus, dažreiz izaicinu uz cīņu, tas ir pieņemts un liekas pavisam normāli, ja nepildu savus pienākumus, tad dabūju arī savu sodu, lai nākamreiz labāk atcerētos.
Ko tu esi iemācījusies no sava trenera A. Līviņa?
Kā trenēt citus, tiesāt sacensības, pārvarēt grūtības, visu nemaz nevar nosaukt.

Kādi ir Tavi nākotnes plāni saistībā ar Karatē un ārpus tā?
Vēlos trenēties vēl trīs gadus, lai kopā būtu desmit. Pēc ģimnāzijas, gribu iestāties RTU. Ceru, ka viss notiks tā, kā esmu vēlējusies.
Kā Tu domā, turpināsi savu karjeru saistīt ar cīņas sportu?
Iespējams, tad jau redzēs…
Vai esi ekstrēmiste?
Jā, man ļoti patīk asas izjūtas, riskēt un nepārdomājot darīt trakas lietas.

Ko Tu nekad neatbalstītu?
Kautiņu, ja var izrunāties, zagšanu, karu, narkotiku lietošanu. Paskatieties tikai ziņas, kādas tik šausmu lietas nenotiek mūsu mazajā pasaulītē!
Vai Tu dzīvo pēc kāda dzīves principa, modeļa vai moto?
Es vienkārši dzīvoju, izmantojot katru iespēju un izdzīvojot katru dienu.
Ko Tu gribētu novēlēt sev un citiem?
Prieku, laimi, veselību un saticību, tas padarītu mūs labākus.
Kas Tavā dzīvē ir galvenais?
 Man svarīgi ir mīļie cilvēki, izglītība, treniņi, draugi un, protams, veselība un nauda, bez kuras mūsdienās nevar izdzīvot.
Ko Tu vēl vēlētos iemācīties?
 Man liekas aizraujoša un saistoša ģitāras spēle, vēlos arī iemācīties braukt ar mašīnu.
Vai Tev ir aizspriedumi par to, ka meitenēm cīņas sportā nav ko darīt?
Ja grib tāpat vien skata pēc aiziet un pagrozīties, tad tiešām meitenēm nav ko darīt, bet ja patīk un trenējas, tad kāpēc gan nē. Ir ļoti maz meiteņu, kurām karatē interesē un kuras uzdrošinās parādīt to, ka arī spēj piekopt šo cīņas sportu- karatē.
Kādas tradīcijas ir Tavā ģimenē?
Kopīgi iet pēc ziemassvētku eglītes. Tas man ļoti patīk, jo varam būt visi kopā, esam taču ģimene!
Vai esi kādreiz domājusi, ka pametīsi Latviju, lai strādātu kur citur?
Nē, es vēlos palikt tepat, Latvijā, mīļajās Cēsīs.
Kā Tu spēj savienot mācības ar treniņiem, darbu un izklaidi?
Ir grūti, bet jo vairāk jādara, jo vairāk var paspēt. Dažreiz neizmācījusies aizeju uz skolu, dažreiz aizeju uz pasākumu nevis uz treniņu, bet tāda nu es esmu.
Ko Tu dari, kad iestājas pagurums un visa dzīve liekas drūma un garlaicīga?
Nedrīkst tā būt, bet ja tā notiek, tad vajag izlādēties treniņā. Esmu optimiste un uz dzīvi raugos ar platu smaidu!

 

Aldas Krustiņas teksts