Ar domu par nākotni.

 

            Mērķtiecīgais, godīgais un pavisam noteikti izpalīdzīgais Rolands Serģis dzīvei nodevies ar pilnu sparu un neatlaidību.-Dzīves mērķis nav uzvarēt. Tas ir augt pašam un dalīties ar citiem, kad būs pienācis laiks, atskatīšos uz dzīvē paveikto, - tā viņš izsakās par sevi, parādot savus uzskatus par dzīvi. 19 gadus vecais burtniecietis no „Kociņu” mājām apveltīts ar talantu Austrumu cīņās un ir beidzis Valmieras Viestura vidusskolu. Pazīstu viņu kā cilvēku, kurš zina, ko vēlas un dalīsies savā pieredzē bez liekulības un no visas sirds. Viņš jau vairāk kā piecus gadus nododas savam hobijam- Karatē Do cīņu klubā “Tīģeri”. Tāds, kam piemīt  spēks un nesavtīga domāšana.

Kā tu izdomāji, ka sāksi nodarboties ar karatē sportu?

Es izlasīju skolā sludinājumu, pirms tam, jau mani interesēja cīņas sports, bet nebiju meklējis, līdz brīdim, kad to izlasīju. Mani tas ieinteresēja, kaut gan pirms tam ar neko citu es nebiju aizrāvies, biju parasts skolēns. Vecāki bija priecīgi par manu izvēli, atbalstīja un teica, ka tas ir noderīgi, pat vecāmamma bija par, kaut gan vecākajai paaudzei pastāv aizspriedumi pret šādiem sporta veidiem.

 Kāds bija tavs priekšstats par karatē?

 Nu jā, biju iedomājies, ka viss notiek kā filmās – lido, kārtīga cīņa, ātrums – bet tā nepavisam nebija, biju gaidījis ko vairāk. Sākumā bija elementāras darbības, nekas no tā, ko biju cerējis. Domāju, ka varēšu uzreiz kauties, bet nekā. Bija jāsāk pamazām un ar pacietību. Pats grūtākais man likās špagats. Pārējais piederēja pie lietas.

Kas tad ir tavs treneris un kur tu trenējies?

 Mans treneris ir Artis Līviņš. Es no sākuma trenējos Burtnieku vidusskolas sporta zālē, bet tagad treniņi mums notiek Valmieras Evanģēliski Luteriskās Draudzes sporta zālē Veides ielā 2.

Kā tad tev bija ar to slinkuma pārvarēšanu?

 Bija dažreiz slinkums iet trenēties, bet tā kā man ļoti patika tas, ko daru, bija daudz vieglāk sevi pierunāt un nepalaisties slinkumā.

Kas ir tas, kas tevi piesaista un patīk cīņu klubā “Tīģeri”?

Man vislabāk patīk kumite, jo tā ir cīņa starp diviem cilvēkiem, kur ir jādomā, jāveido sava stratēģija, jāizvērtē pretinieks. Svarīgākais nav tikai kājas un rokas, bet gan galva. Patīk arī tas, ka mūsu kolektīvs ir draudzīgs, palīdzam un respektējam viens otru, kā arī mūsu treneris prot lieliski dažādot treniņus ar dažādām sporta spēlēm, kas tikai palīdz saliedēt komandas garu.

 Pastāsti par sacensībām un semināriem?

 Pirmajās sacensībās es ļoti uztraucos, jo domāju, ka visi ir lielāki un stiprāki par mani, bet nebija tik traki, ieguvu 3. vietu. Sacensībās esmu piedalījies daudz – kluba sacensībās un arī braucam viesos pie citiem, lai mērotos spēkiem. Arī semināri mums notiek. Esmu piedalījies visos semināros, atbalstu un esmu ieinteresēts to darīt, jo tādējādi varu palīdzēt sev – iegūt ko jaunu, redzēt meistarus, mācīties no viņiem, kā arī bagātināt savu pieredzi. Esmu bijis uz dažādiem katu un tiesnešu semināriem. Esmu pabijis arī uz starptautiska mēroga, šāda veida pasākumiem – Čehijā pie Hideo Ochi (8.dan), A.Zikova (4.dan) vadītā semināra, kā arī Saldū S.Kato (8dan) semināriem u.c.

Kādi tad ir tavi lielākie panākumi, un pateicoties kam tos esi guvis?

Es esmu izcīnījis 2005.gada kluba čempiona titulu, 2004.g.“Jūrmalas Pērle” sacensībās 1.vieta Kumite u.c. To esmu panācis ar saviem treniņiem, neatlaidību un smagu darbu. Nevaru noliegt, ka tas ceļ manu pašapziņu, attīsta meistarību un bagātina pieredzi.

Kas ir mainījies tavā dzīvē pateicoties karatē?

Mana dzīve noteikti ir mainījusies, jo protu pastāvēt par savu viedokli, esmu pieradis pie disciplīnas, kā arī esmu kļuvis fiziski spēcīgāks. Tas viss dzīvē noder!

Vai vari piekrist, ka vairāk laika pavadi trenējoties nekā ar saviem draugiem?

Jā, jo treniņi aizņem lielāko daļu brīvā laika. Ir nācies atteikties no daudziem ļoti svarīgiem pasākumiem par labu karatē treniņiem un sacensībām. Saka, lai kaut ko iegūtu, no kaut kā ir arī jāatsakās.

Kāds ir tavs mērķis?

 Es negribu būt nekāds pasaules klases meistars, bet gan mans mērķis ir uzlabot savu veselību, būt fiziski spēcīgam un prast sevi aizstāvēt. Un arī trenēt citus. Varu droši teikt, ka karatē ir kļuvis par manu dzīvesveidu un lepojos ar savu dzīvi!

Kāda attieksme pret tevi ir skolā, zinot, ka tu nodarbojies ar cīņas sportu?

 Daudzi saka kā joku, ka es tur baigais izsitējs… !

Vai ir nācies pielietot savu cīņas mākslu arī ārpus treniņiem?

Nē, jo vienmēr cenšos izvairīties no fiziskas izrēķināšanās. Tas ir pēdējais risinājums. Pietiek izkauties treniņos, dzīvē neprasās. Jaunieši kļūst aizvien neuzņēmīgāki un neapmierinātāki ar dzīvi, tādējādi izrādot savu agresiju sabiedrībā, ko ,manuprāt, izraisa bezdarbība, pārāk daudz brīvā laika, to varētu aizstāt kāda cita aktivitāte, piemēram , man – Karatē, nevis nelietderīga ielas slīpēšana. Ar karatē vērts ir nodarboties jau tādēļ vien, ka nav laika garlaikoties, varu sevi fiziski un garīgi attīstīt, iepazīt citus, aktīvs dzīvesveids un iespēja pierādīt sevi, ceļot un būt lieliskā kompānijā.

Kāpēc sabiedrībā valda aizspriedumi pret cīņas sportu un kā to varētu mainīt?

Tas ir tāpēc, ka paši nav trenējušies, nepārzina treniņu procesu. Kādam arī nesanāk, ir slinkums un izplata baumas, ka karatē nekā nav…Es uzskatu, ka pirms runā, vajag pārliecināties. To varētu mainīt tikai tad, ja cilvēki saprastu, ka cīņa ir tāds pats sporta veids kā citi. Kā Tains Deilijs ir teicis : „Kritiķis ir tas, kurš patiesībā nemaz nepiedalās kaujā, bet parādās vēlāk un apšauj ievainotos.”

Kā tu ņem līdzdalību karatē popularizēšanā?

Es esmu dalījis bukletus, stāstījis draugiem par treniņiem un ir izdevies veiksmīgi arī pašam iesaistīt treniņu procesā jaunus dalībniekus. Pašam par to prieks! Pateicoties manam raksturam, nopietnai attieksmei pret treniņiem, treneris A. Līviņš piedāvāja man pašam vadīt treniņus un vēlāk jau palīdzēja izveidot grupu, kuru pats trenēju 3 gadus. Tagad varu salīdzināt, ka trenēties ir vieglāk nekā būt pašam trenera lomā, jo trenerim būt ir grūti, prasa lielu enerģijas patēriņu un vēl vairāk… Tomēr pieredzei, tas ir tikai pozitīvi!

 Kā tu panāci, ka tevi respektē?

 Tā kā pastāvēju par savu viedokli, biju stingrs. Ja kāds neklausīja tad izdomāju kādu sodu – piedāvāju cīnīties ar mani, ja jau ir tik liels un varens, tad cimdus rokā un aidā… taču noteikumi netika pārkāpti. Tā arī klausīja un sapratāmies 20 audzēkņu grupiņa no 6-15g.v., kuru starpā bija arī meitenes.s esmu dalotos.ir teicis : atevi fiziski un gar22222222222222222222222222222222222222222222222222222222222222222222222222222222 No sava trenera es mācījos kā vadīt treniņus, izmantoju viņa piemērus, taču varbūt man bija vieglāk ar to, ka trenēju no savas pieredzes, jokojos, uztvēru viņus kā līdzvērtīgus, savus draugus, kas pavisam noteikti netraucēja treniņu procesā. Centos ieinteresēt arī ar dažādām spēlēm. Treniņus pārsvarā apmeklēja vietējie Valmierieši, bet bija arī audzēkņi no tuvējiem pagastiem (Vaidavas, Rubenes, Kauguriem). Jo vairāk jādara, jo vairāk var izdarīt… 

            Kādi ir tavi nākotnes plāni?

Domāju trenēties arī turpmāk pats priekš sevis. Gribu studēt Nacionālajā Aizsardzības akadēmijā, tā, ka tagad jau cenšos īstenot savus plānus, lai vēlāk būtu vieglāk, jo esmu jau pieradis pie disciplīnas. Nevēlos palikt uz vietas, domāju par nākotni, par kaut ko labāku. Es esmu cilvēks, kas dzīvo pēc saviem uzskatiem.

            Tu esi ekstrēmists?

Jā, es plānoju nolēkt ar gumiju, kā arī man ļoti patiktos taisīt dažādus trikus ar riteni, diemžēl tam man vēl nav sanācis laika, lai iegūtu prasmes un iemaņas. Es vēlētos braukt rallijā, jo mašīnas, tās man ir sirdslieta, mani aizrauj ātrums, ir nepieciešama reakcija un precizitāte. Tas arī atbilstu manai personībai, jo pats esmu ātras dabas cilvēks.

Ko tu nekad neatzītu?

            Zagšanu, krāpšanos, melus un narkotikas, jo tas nav pieņemami, ar tādiem līdzekļiem neko nevar sasniegt.

Kas tavā dzīvē ir galvenais?

Izglītība, ģimene, draugi, veselība, nodarbošanās kādā aktivitātē, taču nevaru noliegt, ka lielu lomu spēlē arī nauda, jo bez tās nav komforta.

Pastāsti par cīņu kluba”Tīģeri” tradīcijām un kā jūs atpūšaties?

            Mums ir kolosāls treneris, viņam nāk ārā tādas izdomas uz visādiem pasākumiem. Jau divus gadus klubā notiek čempiona kausa izcīņa pa vecuma grupām. Regulāri semināri katās, kumite, džudo un WKF noteikumu apguvē, kā arī ir noticis volejbola turnīrs starp kluba audzēkņiem. Katru gadu mums ir nometne, kas tiek rīkota Vaidavā. Sanāca tā, ka izklaidējām vietējos ar nepierastiem skatiem – pie Vaidavas ezera mums nācās visam baram stāvēt uz kulaciņiem, jo bijām nogrēkojušies. Tas pārējiem likās uzjautrinoši! Mēs jau četrus gadus dodamies laivu braucienā. Šogad tas bija jau ceturtais brauciens, kas notika augustā, kad mēs ar laivām pa Abavu un tālāk pa Ventu, devāmies tieši uz Ventspils Ziedu svētkiem. Lai gan Ventspils Ziedu svētki ir manas ģimenes tradīcija, šoreiz nācās braukt bez viņiem. Šie braucieni ir ļoti interesanti,  dažādu kuriozu un jautrības pilni. Mums bija ūdens volejbols, kur zaudētājam, bija jāpeld pakaļ bumbai, kā arī turpinājām ar airu cīņām, kas bija neparasti, tādēļ arī interesanti. Arī ārpus treniņiem es cenšos atpūsties un pavadīt laiku ar saviem draugiem vietējā klubiņā.

Pēc smaga darba vajag arī izklaidēties! Taču uz Īriju es noteikti nedotos darba meklējumos, jo arī Latvijā var atrast labu darbu, es uzskatu, ka ārzemes ir ceļošanai.

Kā tu spēj savienot mācības ar treniņiem, darbu un izklaidi?

            Jo vairāk jādara, jo vairāk var izdarīt, gadās, ka kādreiz nepietiek spēka, taču mācībām tas netraucē. Tāds ir mans dzīves ritms, kur cenšos paspēt laikā.

Alda Krustiņa