Ceļā.

…. 2006.21.aprīlī izbraucām no Valmieras diezgan agri (ap 7:30 – varbūt).

Pusaizmiguši centāmies atcerēties sev zināmos igauņu vārdus, kā arī veidus kā igauņu bāleliņus nokaitināt.

Bruņojušies ar dažādiem kaujas saucieniem, veiksmīgi šķērsojām robežu. Jau pirms minētā vēsturiskā robežšķērsošanas mirkļa konstatējām, ka līdzi ir paņēmušies tikai 2 CD, kuros arī tikai pāris dziesmas ir reāli klausāmas. Armands gan iepīkstējās, ka viņam kaut kur dziļi somā esot viņa mīļāko dziesmu izlase (šo lūgtum iegaumēt, pie tā mēs vēl atgriezīsimies), bet tā, kā neviens nebija ar mieru ierakties somu kaudzē līdz ausīm, tad brīdī, kad TrenerīC uzlika veto mūsu vēlmei jau 10 reizi pēc kārtas noklausīties labāko dziesmu diskā, nācās vien meklēt kādu igauņu raidstaciju…… Nu, jā, igauņiem, kā jau igauņiem, viss ir mazliet savādāk un izrādījās, ka viņu radio devīze ir “ vairāk vārdu, mazāk mūzikas” :D Domāju, ka tie, kam ir kaut druska fantāzijas sapratīs, ka “vairāk vārdu” igauņu valodā, mums ne pārāk gāja pie sirds.

Gribas uzsvērt, ka brauciens uz Tallinu mums pagāja pilnīgi bez jebkādas nomaldīšanās (atšķirībā no brauciena uz Prāgu, kad vienubrīd domājām, ka tālāk par poļu ciemu netiksim), par ko šī raksta autors sev cītīgi glauda galvu, jo bija tas, kas skatījās kartē (nu, ja pavisam godīgi, tad ceļš bija zināms arī bez skatīšanās kartē, bet tas nu tā …)

Tallinā puslīdz veiksmīgi atradām viesnīcu, nebija jau gan nekāds 5 – zvaigžņu hotelis, bet iztikt varēja. Puiši sākumā bija mazliet sašutuši, ka Trenerītim ticis labāks numurs nekā viņiem, bet jau pēc pirmās nakts bija skaidrs, ka bijušā pagrabā izveidotais “luksus” numurs pateicoties logu un ventilācijas nepilnībām pieļāva tikai divas iespējas – smakt nost siltumā vai nosalt svaigam.

Treniņi un S.Kato.

Vispār – ko nu tur daudz stāstīt – treniņi kā treniņi, ne pārāk grūti, ne viegli. Problēmas (un ar tām saistītās jautrības) radīja tikai karstā saule treniņzāles logos un S.Kato dīvainā angļu valoda. Jautrākais pie tam bija tas, ka S.Kato angļu valodas nesapratējiem  (un tādu bija daudz) kāds vietējais meistars laipni centās visu teikto pārtulkot … … … igauņu valodā. Tā teikt – cik garš , tik plats. Tā nu mēs ar Armandu (par pārējiem mūsējiem  grūti spriest, viņi bija patālu no mums) lielām acīm, cenšoties apvaldīt muļķīgo smaidu uz lūpām, mēģinājām rādīt visu ko nu pratām un sapratām, kā rezultātā izpelnījāmies ne vienu vien S.Kato ugunīgo acu dusmīgo skatienu. Tomēr viss beidzās mierīgi, S.Kato laikam izdomāja, ka nav ko dusmoties uz dīvainajiem jauniešiem ar izbrīnītajām acīm. Iespējams viņam bija svarīgākas lietas, par ko domāt … (savējie sapratīs).

Brīvajā laikā.

Starp treniņiem mūsu nelielā delegācija bija izlēmusi apskatīt Tallinas vecpilsētu, Kardiorgu un jūru, kas, kopumā ņemot, arī visai veiksmīgi izdevās, bez īpašiem kurioziem un negadījumiem. Apskatījām dažu labu baznīcu, cietoksni, tiltu un parku, apbrīnojām statujas, dīķus un jūru, kā jau paši saprotiet, neko īpaši savādāku kā citās pilsētās, bet bija labi. Īpaši jāatzīmē, ka Taurentiņš piepildīja savu lielo vēlmi uzkāpt pa nezināma nosaukuma kāpnēm (pārējie šo piedzīvojumu atceras kā grūto kāpienu).

Vēl “kaujas uzdevumu”  sarakstā ietilpa Armanda apmācība zolītes spēlē, jo kas gan tas par Tīģeri, kas nemāk spēlēt zolīti.  Par īstu Tīģeri gan viņu nepataisījām, bet zināma nojausma par šo spēli viņam radās (mēs pārējie vismaz tā ceram).

Mājupceļš.

Svētdienas pēcpusdienā par pēdējo samainīto igauņu naudu paēdām nelielā kafejnīcā un izbraucām no Tallinas. Tā kā igauņu radio stacijas akurāt vairs negribējās klausīties, Armands no saviem krājumiem izvilka sen solīto “mīļākās mūzikas izlasi”. Nojausma, ka nekas labs šajā sakarā mūs nesagaida, mani nepameta no ceļojuma pirmās dienas, bet jāpārbauda šī “izlase” tomēr bija.

Nojausma izrādījās diezgan pareiza – katrs pats var iedomāties kādu ne pārāk labu gabalu un tad pareizināt to ar 15 – jo visas dziesmas izrādījās  vienādas. Tomēr galu galā šī “izlase” izraisīja lielāko jautrību visā braucienā, jo starp mīļākās mūzikas ierakstiem, izrādījās iekļautas arī dziesmas par “Jānīti – Bānīti”, “dzeltenām kurpēm” un citi īsteni latviešu  grāvēji . Tos tad nu arī šo rindu autors duetā ar Taurentiņu pus ceļu uz mājām dziedāja  līdzi. Vienīgais ne visai apmierinātais ar notiekošo tobrīd bija pats Armands, kurš dabūja visu šo koncertu noklausīties.